Ideja par Namībiju radās vēl laikā, kad viss bija slikti. Visi staigāja ar maskām vai arī vispār nemaz no mājām ārā negāja. Tas, protams, bija īstais brīdis, lai sapņotu par došanos uz siltākām zemēm. Galu galā pārdzīvot pandēmiju un citus nedraudzīgus pasākumus pasaules pelēcīgākajā nostūrī, kur saulīte ir reti sastopama parādība, nav nekāda joka lieta. Tāpēc nebija divu domu — ir pienācis laiks doties uz šīs planētas saulaino pusi. Tiesa gan, faktu, ka dienvidpuslodē ir ziema jūlijā, draugi, protams, atgādināja tikai pēc tam, kad lidmašīnas biļetes jau bija iegādātas. Nācās vien samierināties, ka būs jāpamet saulainā Ziemeļeiropas vasara, lai paviesotos Namībijas ziemā.
Vispār jau jāatzīstas, ka viss sākās ar domu — ir pienācis laiks apmeklēt Dienvidāfriku. Tomēr, kā jau ar visām lietām dzīvē, bez korekcijām neiztikt. Manas Dienvidāfrikas lidmašīnas biļetes tika notirgotas citiem tūristiem, un neatlika nekas cits, kā ķerties pie jauna plāna. Un, tavu brīnumu, jaunais plāns ātri vien pārtapa par lieliskuo plānu, jo Namībija nepievīla!
Bilde: Namībijas tirgus
Kā gatavoties ceļojumam pēdējā brīdī
Tiesa gan, ceļš līdz pašai Namībijas zemei izvērtās mazliet sarežģītāks, nekā mūsdienu modernajam latvietim ierasts. Izrādās, ka, neizprotamu politisku iemeslu dēļ, Namībija ir viena no tām valstīm, kur Latvijas pases turētājiem ir nepieciešama vīza. Tas savukārt nozīmē procesu, kas ietver pases sūtīšanu uz Namībijas tuvāko vēstniecību Helsinkos un stresainu gaidīšanu, kamēr pase atgriežas Latvijā. Jo, kurš gan normāls cilvēks tādas lietas sāk kārtot savlaicīgi, nevis pēdējā brīdī, vien dienu pirms izlidošanas? Es tā noteikti nedaru, jo daudz aizraujošāk ir visu darīt pēdējā brīdī!
Mana pase knapi bija paspējusi atgriezties Latvijā no Helsinkiem, kad jau stundu vēlāk es ar to kabatā devos uz RIX, lai dotos ar AirBalticu… jā, jā – tieši uz tiem pašiem Helsinkiem. No turienes bija paredzēts lidojums uz Vindhuku, Namībijas galvaspilsētu, ar pārsēšanos Kataras galvaspilsētā Dohā.
Kas gan tagad vairs varētu noiet greizi, ja kabatā ir svaiga vīza un priekšā trīs lidojumi, lai nākamajās 24 nokķūtu galamērķī? Protams, ka pilnīgi nekas nevar vairs noiet greizi! Tagad tik atliek izbaudīt ekskursiju. Šis pašapmierinātais miers gan ļoti ātri beidzās – lidmašīna, ar kuru bija paredzēts nokļūt Helsinkos, ir iekavējusies. Nu nekas — par mazu aizkavēšanos nav tak jāceļ panika. Tomēr stundu vēlāk panika, gribi negribi, sāka ņemt virsroku. A ja nu nokavēju lielo lidmašīnu Helsinkos?
Pēc mokošas gaidīšanas, beidzot atlido ilgi gaidītā lidmašīna, un visi, klupdami un krisdami, saveļas lidaparātā. Bet… klusums. Nelidojam. Kas par lietu? Izrādās, vēl ir kaut kāda ķibele ar nozudušu pasažieri. It kā ir, it kā nav — neviens netiek gudrs. Tieši šajā brīdī saņemu ziņu telefonā: sākusies iekāpšana lidmašīnā uz Dohu. Ļoti jauki! Vienīgā problēma — es joprojām sēžu RIX, bet lidmašīna uz Dohu ir Helsinkos.
Tavu brīnumu — beidzot tomēr paceļamies no RIX un nosēžamies Helsinkos. Es acumirklī pārslēdzos no sava “relax-joga-all-chill” tūrista modusa uz “mazbudžeta tūristam jāpaspēj uz nākamo lidmašīnu”. Metot kaunu pie malas, laužos cauri nesteidzīgu ceļotāju rindām. Kas par skrējienu cauri visai lidostai!
Lidojums
Kataras reisu paspēju, laikam jau pateicoties viņu īpaši rūpīgi un lēni organizētajai iekāpšanai. Man pat nācās mazliet uzgaidīt, lai tiktu lidmašīnā. Nice! Beidzot varēju ievilkt elpu un nākamajās stundās ļauties ekrāna piedāvātajām izklaidēm. Tiesa gan, šīs izklaides bija nedaudz cenzētas, jo, skatoties dažas no lidmašīnā redzētajām filmām vēlāk kopā ar draugiem, manīju, ka dažas ainas bija… nu, mazliet citādākas.
Starp citu, dažas filmas no tās kolekcijas iesaku noskatīties arī Tev!
Ap vieniem naktī aiz lidmašīnas logiem parādījās Dohas pilsētas gaismas. To krāsainība un spožums atstāja iespaidu — nepārprotami, šī valsts zina, kuros kokos aug nauda un kā to izmantot, lai radītu iespaidīgus, tumsā mirdzošus debesskrāpjus, kas pat no stratosfēras veroties liek teikt – wow..! Te gan laikam neiegrimšu Kataras politisko un ekonomisko darbību kritikā. Dubultmorāle…you know! Labāk pievērsīsimies ģeogrāfiskajām niansēm, un šajā ziņā mēs, latvieši, ieliekam viņiem. Mūsu pašu vecais, labais Gaiziņš ir par veseliem 208,94 metriem augstāks par Kataras augstāko kalnu — Qurayn Abu al Bawl, kas sasniedz tikai nieka 103 metrus. Labais, ne?
Temperatūras ziņā gan Katarai ir savs pārspēks. Šeit vasarās svelme turas krietni virs mūsu ierastajā. Naktī, ap vieniem, termometrs rādīja ap +40°C — diezgan šokējoši bālajam ziemeļeiropietim.
Ap diviem naktī pametam Dohu, un es beidzot varēju justies diezgan drošs, ka lidostu streiki vairs nespēs stāties man ceļā uz galamērķi — Namībiju.
Doha
Kataras reisu paspēju, laikam jau pateicoties viņu īpaši rūpīgi organizētajai iekāpšanai. Nācās. pat mazliet uzgaidīt, lai iekāptu lidmašīnā, kas tika kompensēts ar gandrīz vai svinīgu sagaidīšanu ar saldumiem un dzērieniem. Nice! Beidzot varēju ievilkt elpu un nākamajās stundās ļauties ekrāna piedāvātajām izklaidēm. Tiesa gan, šīs izklaides bija nedaudz cenzētas, jo, skatoties dažas no lidmašīnā redzētajām filmām vēlāk kopā ar draugiem, manīju, ka dažas ainas bija… nu, mazliet citādākas.
Starp citu, dažas filmas no tās kolekcijas iesaku noskatīties arī Tev!
Ap vieniem naktī aiz lidmašīnas logiem parādījās Dohas pilsētas gaismas. To daudzveidība un spožums atstāja iespaidu — nepārprotami, šī valsts zina, “kuros kokos aug naudiņa” un kā to izmantot, lai radītu iespaidīgus, tumsā mirdzošus debesskrāpjus par kuriem pat no stratosfēras raugoties, gribas teikt — wow! Te gan laikam neiegrimšu Kataras politisko un ekonomisko darbību kritikā. Labāk pievērsīsimies ģeogrāfiskajām niansēm, un šajā ziņā mēs, latvieši, varam justies mēroties. Mūsu pašu vecais, labais Gaiziņš par veseliem 208,94 metriem pārspēj Kataras augstāko “kalnu” — Qurayn Abu al Bawl, kas sasniedz tikai nieka 103 metrus. Labais, ne?
Temperatūras ziņā gan Katarai ir savs pārspēks. Šeit vasarās svelme turas krietni virs mūsu ierastajām normām. Naktī, ap vieniem, termometrs rādīja ap +40°C — diezgan šokējoši bālajam ziemeļeiropietim.
Ap diviem naktī pametam Dohu, un es beidzot varēju justies diezgan drošs, ka lidostu streiki vairs nespēs stāties man ceļā uz galamērķi — Namībiju.
Labrīt, Āfrika! Namībija!
Rīts gaisma pamazām atklāja skatu pār Austrumāfrikas malu un vēlāk jau arī plašie Namībijas līdzenumi paveras.
Tā kārtīgi pamostos tikai brīdī kad dusmīga robežkontroles tanete prasa man adresi pirmajai naktsmītnei Namībijā. Kā lūdzu? Adresi? Kādu adresi? Paiet mazs brīdis līdz saprotu, ka situācija nav laba, jo tanete kļūst arvien neapmierinātāka ar manu atbildi, ka es tik tāpat kautkur paceļot pa Namībiju atbraucis.
Te nu tiešām jātzīstas, ka mans plāns Namībijas ceļojumam aprobežojās vien ar domu, ka jāpskatās kā tur būs. Par tādām lietām kā hoteļi vai naktsmītnes nebiju īpaši daudz domājis.
Laimīgā kārtā dusmīgā robežkontorles tante akceptēja manu google uz ātru roku noguglēto hoteli Windhok. Tiesa šis joks gan man izmaksāja vairāk kā pats hotelis, jo telefons bija pārlecis no lidostas wifi uz 4G, kas nodoršonāja grandiozus mēneša ienākumus manai telefonkompānijai. Gan jau, ka viņi vēljoprojām šampānieti uz mana rēķina bauda.
Tad nu veiksmīgi izticis ārā no robežkontroles uzreiz iegādājos vietējā mobīlā telefona abonomentu. Lai gan jātzīst, ka diža jēga no tā nebija, jo mobīlā tīkla pārklājums Namībijā nebija no tiem biezākajiem… Pilnīgi mierīgi varētu doties ekrāna atslodzē bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Takša brauciens uz Windhok šķiet vilkās veselu mūžību. Kautkā patālu tā lidosta viņiem sanākusi. Namībiešiem laikam bija ideja, ja lidosta ir maza, tad vēlams to novietot ļoti tālu no pilsētas centra. Pēc taksometra vadītāja ieteikuma nonācu pie Chameleon Backpackers Hostel. Laimīgā kārtā viņiem bija brīva vieta tieši man un es tiku pats pie savas istabiņas ar bāru aiz loga.
Windhok – galvaspilsēta
Jātzīst, ka Windhok centrs nav gluži neizmērojama lieluma un pāris stundu laikā biju paspējis jau apstaigāt visas tūristu brošūrā atzīmētas apskates vietas un nu ar mierīgu sirdi varēju izbaudīt WIndhoek alu no laikam visaugstākās celtnes visā valstī. Skaisti!
Vakars paiet pārspriežot politiskos notikums ar kādu nejauši satiktu angli. Stāstīja, ka ar kādu diktatoru no mums labi zināmas agresorvalsts alu esot dzēris un ar Trampu pusdienojis. Nu nezinu, nezinu. Kautkā nepameta sajūta, ka kautkur šo stāstu es nesen dzirdēju Barselonā..
Lai nu kā, šis bija mans pirmais ceļojums kuru beidzot pilnā apmērā varēju izbaudīt viens un jātzīst, ka pārsteidzošā kārtā izdevās sastapt un iepazīt tik daudz vairāk jaunu cilvēku nekā ceļojot bariņā. Ceļojiet vieni!
Katutura – The place where people do not want to live
Nākamais rīts sākas diezgan slinki un bez steigas, jo īres džibs būs gatavs tikai rīt un sanāk, ka man vesela diena gandrīz vai brīva. Vismaz tā sākumā šķita, bet drīz vien jau saņēmu telefonā mistisku ziņu no ziemeļpuslodes – 10.00 gaidi pie baznīcas! Šo dienu biju atvēlējis pārsteigumam ko kāds mīļš cilvēks bija sarūpējis man kā pārsteigumu. Danke!
Precīzi 10.00 gaidu norunātajā vietā. Minūti vēlāk uzrodas mans pārsteigums – Ēriks (sauksim viņu tā vienkāršības labad). Patiess vietējasi ar vēl nepārāk sabojātu vēlmi parādīt to ko tūristu brošūrās nerāda. Dodamies uz viņa ciemu Katutura, kas ir kāda mazliet nomaļāka vieta Namībijas galvaspilsētā. Tulkojumā Katutura nozīmētu – vieta, kur neviens negribētu dzīvot. O, tas jau ir interesanti. Laižam!
Šī nu jātzīst kļuva par vienu no spilgtākajām ceļojuma dienām. Lai gan varbūt tādas tās bija visas. Kopā ar Ēriku izdzīvojāmies pa viņa ciemu, kas būtībā ir skārda mājeles, bez ūdens, elektrības un citām mums tik ierastajām ērtībām. Eriks ilgi stāstīja par dažādajām cilšu tradīcijām un nesaskaņam viņu starpā. Ērika cilts arī varēja lepoties ar savdabīgām tradīcijām. Jebkurai ciema sievietei ir jābūt vismaz 7 bērniem, ja nu sagadās, ka nesanāk sasniegt šo daudzumu, tad nākas pamest cilti ar kaunu, jo tas esot slikts piemers jaunajām cilts sievietēm. Ciemam ir arī savs karalis, policija, skolotāji un ārsti. Arī karaļa ziņņesis, gandrīz kosmiski starojošā žaketē. Man trāpījās pat tas gods sakrieties ar šo tēlu. Interesesanta hierarkija.
Ciematiņam arī ir savs bārs. Te tiek brūvēst pašdarīts alus, kas vairāk atgādināja netīru spirtu un varētu reibināt jau no smakas vien. Tādam baļģīmim to iederot, noteiktu būtu beigas klāt.
Ar pāris vietējiem, kas jau no rīta bija sanākuši gaidīt, kad alus būs ierūdzis, sanāca papļāpāt arī ilgāk. Nonācām pat pie bilžu skatīšanās manā mobīlajā telefonā. Bāra patstāvīgajiem apmeklētājiem vai precīzāk sakot iemītniekiem neslēpti lielu izbrīnu izraisīja video ar manu puiku slēpošanu ziemā. Viņiem galīgi nebija izportams koncepts – traukties lejā no kalna ar slēpēm pa baltām smiltīm.. Nu nekādi tas viņiem nešķita saprotams. Drošivien tāpat kā man viņu bezrūpīgais miers par ikdienas raizēm, kas mums eiropiešiem ir non-stop izklaide.
Jātzīst, ka nabadzība, vai pieticība ir ļoti liela, bet cilvēki jauki un sirsnīgi. Kādā brīdī nonācām arī pie mana pirmā pārbaudījuma – garšīgo maizīšu ēšanas, kuras pagatavotas turpat no pieejmajām izejvielām. Te nu būtu jāiestarpina ļoti svaŗigs fakts par mušām. Redz šī cilts ir slavena tieši ar to, ka viņiem esot vissvaigākais un labākais ēdiens, kuru varo droši ēst. Viņu metode – ēdamais nav gana labs, ja uz tā nav sēdējušas mušas. Mušas tak zina, kas ir laba manta un neies jau tak ēst kautko, kas ir kaitīgs! Nē, protams, pilnīgi loģiski! Mazliet pagaiņājām malā mušas, nu ta, lai var saskatīt mazītes un… labu apetīti, draugi!
Īsās, bet gardās iestiprināšanās laikā sarunas kautkā neviļus iegrozījās par tēmu – vidējā dzīves ilgums Namībijā un atšķirīgājām bērēšanas paražām.
Pēcāk izbraukājām un apbraukājām citas ciltis ar Ērika auto. Paskatījāmies vietējo futbolu, pāris skolas un neskaitāmās auto mazgātuves.
Iegriezāmies arī foršā vietējo darbnīcā, kur organizēti tiek radītas dažādas tiešām skaistas lietas. Labs brīdis kur iepirkt dažus niekus dāvanām un piemiņai no Namībijas ar tīru sirdsapziņu.
Vēlāk Ēriks jautā – vai esmu gatavs? Gatavs kam? Vietējo pusdienām vietējā nepārāk legālo mediījumu nelegālajā ēstuvē. Nu viss pilnīgi nelegāli tādad!
Nu labi, laižam! Domāts darīts – 10 minūtes vēlāk esmu neskaitāmu beigtu žirafju, zebru un citiu beigtu dzīvnieciņu tirgū.
Sākumā padegustējam gaļu turpat no letes un īsu brīdi vēlāk jau uz grilliņa cepjas mans leopards. Mazā, klusā maltīte pieticīgā latviešu stilā izvēršas par draudzīgām starpkontinentālām dzīrēm, kur visi, kam vien nav slinkums mielojas no kā man egoistiski sākumā šķita mana ēdamtrauciņa. Te dalīties ir cieņā un beigās visi laimīgi paēduši, sadraudzējušies un vispār viss bija baigi labi.
Košļādams pēdējos zebras stilbiņus, piesevis klusībā pratoju, kas gan tagad notiks ar manu vēderu? Domāju, ka tur jaunu baktēriju sprādziens garantēts.
Vēl līdz vēlai pēcpusdienai izbraukājām ar Ēriku dažādās Windhoenik nomales pavērojot to cik dažādi un negodīgi mēs sadalām mūsu kopējos dzīves labumus.
Vakarā esmu atpakaļ savā naktsmītnē. Pudele colas, 10 oglītes un vēl citi vēderglābšanas pasākumi. Atbrīvoju no mantām taisnu ceļu uz toleti, gan jau nākamajās stundās nāksies skraidīt daudz uz turieni. Naktī skaidri jūtu, ka vēderā notiek cīņa, bet rīts tomēr pienāk tīri veselīgā formātā.
Šeit nu noslēgsim pirmo daļu un ja neesi vēl no garlaicības pievērsies FB/feeda lasīšanai, tad šeit būs otrā daļa, kurā es dodos uz Namībijas lejas pusi.
Leave a Reply