Uz ātru roku sametu mantas somā, kaut ko iekožu, un vairs ilgāk nevaru nosēdēt – ir laiks doties pēc auto, ir laiks sākt piedzīvojumu!
Nebūdams taksometru fans, izdomāju, ka varu taču pēc auto doties ar kājām. Kartē izskatās, ka nav tālu… stundu vēlāk nākas vien atzīt sakāvi un sēsties taksī. Labi vien ir, jo vieta tiešām izrādās krietni vien tālāk, nekā domāts un rodas pamatotas aizdomas, ka Google Maps diezvai būs diezko lietojams šeit Namībijā.
Arī taksists ilgi maldās un beigās izlaiž mani kautkādā mistiskā privātmāju rajonā. Kautkā galīgi neticas, ka šeit būt kādau ceļojumu auto īresvieta. Visas privātmājas pamatīgi iežogotas un ar pamatīgiem metāla vartiem. Beidzot gan vieni no vārtiem atveras un tieku ielaists caur džipu nomas vietā. Sagaida mani Johans, pats īres vietas saimnieks. Omulīgs onkuls, kuram kādi 5 džipi uz izīrēšanu. Apskatu džipu, nokārtojam formalitātes, un voilà – 11:00 es lepni izripoju uz ielas savā baltajā Nissanā, kas nu būs manas naktsmājas uz nākamajām 10 dienām.
Namībijā brauc pa ceļa “nepareizo” pusi ar mašīnām, kurām stūre atrodas arī “nepareizajā” pusē. Tas ir labs izaicinājums un sākumā vienkārši pabraukāju pa pilsētas nomales ieliņām, lai kautcik pierastu pie auto un satiksmes. Tad metos pilsētas satiksmē un dodos uz lielveikalu, lai sapirktu visu nepieciešamo nākamajām dienām.
Beidzot, auto pilns, esmu gatavs un ļoti priecīgs pamest pilsētvidi.
Namībijas lielceļi
Neilgu brīdi vēlāk esmu jau uz lielceļa, vai, precīzāk sakot, uz taisnceļa, kas tā vien šķiet, ka vienā taisnā līnijā stiepjas līdz pat kontinenta malai. Braukšana šeit ir diezgan vientuļa. Uz ceļa sanāk sastapt tik pa kādai retai mašīnai. Arī par ātruma ierobežojumiem nav jāuztraucas, jo maksimālais atļautais ātrums ir 120km/h neatkarīgi – vai tas būtu asfalts, vai grants ceļš. Un grants ceļu šeit ir 99%. Tiesam mans pirmās dienas ceļš, kas tāk ved uz Dienvidāfriku, ir asfaltēts.
Savā aizgrābtībā par tukšo un taisno ceļu pavisam nepamanu maģisko vietu – Tropic of Capricorn. Tā ir tā vieta, kur salīte ēnu netaisa. Nodomāju: “Nu, nekas – atpakaļceļā piestāšu.” Jā, jā, protams, ka atkal aizmirsu un pašāvu garām.
Dienas plāns ir nobraukt pēc iespējas vairāk kilometru un nokļūt pie tie dīvainajiem Namībijas kokiem – Quiver tree. Principā jau viss šis ceļojums lielā mērā būs viens trakoti ilgs brauciens. Namībija ir milzīga valsts – gandrīz trīsreiz lielāka nekā Vācija un gandrīz tikpat mazapdzīvota kā Mongolija. Tādēļ te var pilnīgi mierīgi atslābt auto krēslā un vienkārši skaitīt kilometrus. Tiesa gan, tikai līdz tumsai.
Namībijā nav ieteicams pārvietoties pēc tumsas iestāšanās, un, ja tev ir īres auto kā man, tad pat līgumā ir norādīts, ka pēc tumsas iestāšanās apdrošināšana vairs nav spēkā. Sākumā tas šķiet tikai sīkums, bet patiesībā tā nav joka lieta. Namībijas dzīvnieki nav gluži lēnprātīgie Latvijas aļņi. Te tumsā skrien visi un visur, turklāt ar neaptveramu ātrumu.
Situāciju vēl interesantāku padara fakts, ka saulīte šeit noriet jau 17:49. Neierasti agri priekš mums ziemeļniekiem, kas pieraduši pie grajiem, gaišajiem vakariem līdz pusnaktij. Šeit tumsa iestājas ātri un līdz tam ir jābūt atrastai nakšņošanas vietai. Šķiet jau, ka tas ir vienkārši, bet, patiesībā nemaz nav tik viegli atrast nakšņošanas vietas Namībijas nekurienē.
Pirmā nakšņošana zem piena ceļa!
Tā arī pirmajā vakarā, līdz ar nagiem, tikai pusstundu pirms saules rieta nokļūstu savā galamērķī. Pēc garā brauciena pēkšņi atrados savdabīgā vietā, kas, spriežot pēc necilās norādes, varētu būt kempings. Apkārt nevienas dzīvas dvēseles. Silts vējiņš, drīz rietošā saule un pilnīgs klusums. Neaprakstāmi maģiski.
Noparkoju savu auto zem koka un nolemju, ka šīs būs manas naktsmājas. Pēc maza brīža no krūmiem uzrodas vīriņš, kurš izrādās esot vietas saimnieks. Daudz lieka nerunājot, viņš iekasē savu naudiņu, un es kļūstu par vienīgo kempingam līdzīgas vietas viesi šajā naktī. Nebrīnītos, ja arī šajā nesezonā kāds vispār šeit iegriežas, jo vieta neizskatās populāra tūristu vidū. Tas gan man ir tikai pluss – viss koku un akmeņu mežs šovakar pieder man!
Sagatavoju auto naktsguļai un dodos vērot savu pirmo īsto Āfrikas saulrietu. Zinātāji teica, ka tas būšot maģiski. Ziniet, viņiem bija taisnība! Āfrikas saulrieti ir jāpiedzīvo!
Klaiņoju starp savdabīgajiem kociņiem un akmens krāvumiem, baudot Windhoek alu. Viegls vējiņš, pilnīgs klusums. Saule pazūd aiz horizonta, atstājot sarkanas debesis un paverot ceļu pirmajām zvaigznēm. Un zvaigznes šeit, ziniet ir neprātīgi skaistas un labi saskatāmas. Ne pa velti Namībija ir viena novalstīm, kur esot vislabāk vērot zvaigznes. Tiešām iespaidīgi.
Vēlāk iekurinu ugunskuru. Tas viss kopā veido fantastisku pirmo vakaru Āfrikā!
Parks un fosīlijas
Nākamais rīts ir patīkami svaigs. Ceļos ar saullēktu, kas šeit ir visnotaļ vēlu – ap pulksten 7 no rīta. Pirmā nakts jumta teltī ir veiksmīgi aizvadīta. Ne par vēsu, ne par karstu. Esmu gan varen priecīgs, ka varu tomēr gulēt otrajā stāvā mašīnai uz jumta, jo uz zemes teltī laikam neuzdrošinātos pārnakšņot. Pilnīgi noteikti, ka kāds mani mēģinātu apēst.
Šodienas plāns ir nokļūt līdz Fish River kanjonam, bet pirms tam vēlos piestāt koku apskates vietā. Te arī beidzas asfaltētais ceļš, un tajā brīdī vēl nenojaušu, ka nākamās 10 dienas un 5000 kilometri būs tikai nebeidzami putekļu un grants ceļi, kas izkratīs līdz pat kaulam…
Uz parka apskati paspēju precīzi laikā, un kopā ar bariņu vāciešu dodos gida pavadībā uz pāris interesantām vietām. Ļoti savdabīgi akmens krājumi.
Pēcāk stūrēju uz Fish River kanjonu, bet pa ceļam piestājot uz kafiju vietējā viskija darītavā.
Fish River kanjons
Pēcpusdienā nokļūstu līdz Fish River dabas parkam, no kura tad var doties tālāk uz pašu kanjonu. Fish River kanjons ir visvecākais kanjons pasaulē ap 500 milijoniem gadu un ir otrs lielākais kanjons pasaulē.Pēc neilga brauciena beidzot pieripoju pie kanjona malas. Man laikam ir paveicies – pie kanjona praktiski nav neviena cilvēka. Atkal jau pilnīgs klusums un miers.
Visu pēcpusdienu, līdz pat saulrietam, pavadu, staigājot un kāpelējot gar kanjona malu. Tiesa gan, nokļūšana pašā kanjona lejā ir stingri aizliegta. Lai saglabātu kanjona dabisko vidi, tikai ļoti ierobežots skaits cilvēku gada laikā drīkst apmeklēt tā lejasdaļu. Ja nemaldos, tas ir aptuveni 50 cilvēki gadā, un šī iespēja maksā ievērojamu summu.
Saulriets, kā jau gaidīts, ir maģisks. Tumsā atgriežos kempingā. Šovakar sanāk uz ugunskura gatavotas vakariņas un vēl viens lielisks Namībijas alus.
Pasaule ir maza?
Nākamajā rītā ceļos diezgan agri, ar domu, ka varētu aizbraukt uz kāpu apēsto pilsētu Ludriz. Tomēr pusceļā saprotu, ka uz šo mērķi šoreiz nepaspēšu, tāpēc izsvītroju to no sava saraksta un aizstāju to ar Namībijas skaistāko ceļu. Pirms tam gan iegriežos kādā mazā ciematiņā nekurienē, lai uzpildītu degvielu un mazliet papusdienotu.
Kā jau tas parasti notiek, benzīntankā valda vietējā ciema rosība. Kamēr tiek pildīta degviela un es mēģinu izskaidrot, kur tad atrodas tā zema – La..la..lati… latija…Latvija (vietējiem galīgi neizdodas uztvert ši vārdu), uzrodas kāda dāma, kas pēkšņi gandrīz skaidrā latviešu valodā saka: “Labdien!” Diemžēl ar šo vārdu arī izsmēlās viņas latviešu valodas zināšanas, un tālāk sarunājāmies angliski, bet sastapšanās tāpat šķita negaidīta. Izrādījās, ka viņa ir no Sibīrijas, tagad dzīvo Namībijā, bet ilgus gadus dzīvojusi Tallinā un bieži viesojusies Rīgā padomju laikos. Mazliet papļāpājām un šķīrāmies. Jauka sastapšanās.
Namībijas skaistākais ceļš?
Tagad jau ar pilnu bāku un vēderu, beidzot varēju doties Namībijas skaistākā ceļa izbraucienā. Vairāki overlande, kas sastapti gan pirms, gan ceļojuma laikā, teicās, ka šo posmu notiekti vajagot izbraukt, kas tas būšot skaisti un neparakstāmi. Nebiju, protams, daudz šaubu, ka šis ceļš noteikti jāizbrauc un tas tiešām nelika vilties. Reti pieredzēta nomales sajūta bija visai krasa. Vairāku stundu garajābrauciena laikā ne vienas cilvēkveidīgas būtnes vai tūristu tā arī nesastapu. Stājies kaut ceļa vidū un nevienam netraucēsi. To arī darīju. Ik pa brīdim apstājos, uzkāpu uz auto jumta un baudīju.
Pēc labi gara un ilga brauciena, kas ar visiem stāšanās brīžiem bija ieildzis, beidzot bija laiks sākt lūkoties pēc naktsmājām, jo saulriets vairs nebija aiz kalniem. Tākā dienas neceļu braucienos biju ģeogrāfiski skatoties, apmetis lielu loku un principā atgriezos sākumpunktā. Iepriekš biju jau tākā nolūkojis kādu kempingveidīgu vietu. Bēda gan sākās brīdī, kad piebraucot pie šīs vietas atklājās, ka vārti ciet un nevienas dzīvas būtnes tur nav. Visticamāk šī vieta jau kādu laiku ir bijusi slēgta. Oj, saprotu, ka nu ir ziepes, jo vairs tik kādas 20 minūtes līdz saulrietam un nav pat nojausmas uz kuru pusi meklēt naktsmājas… Sāku paniski pētīt savu papīra karti, jo nekādas elektroniskās kartes man nav un nekāda interneta arī te nav. Papīra kartē atrodo kādu vietu, kas varētu varbūt būt naktsmītnes, bet drošas pārliecības nav. Trakākais, ka šī vieta vēl dziļāk necveļos un ja tur nebūs kur palikt, tad tiešām būšu pilnā tumsā.
Tagad jābrauc ātri un 120-130km/h pa grantētu ceļu liek krietni vien iespringt. Ar pamatīgu putekļu mākoni nonāku pie kādas rančo līdzīgas mājiņas ar skaisti iekoptu dārzu. Pilnīgs klusums. Neviena paša cilvēka un uz durvīm zīmīte “Aizbraucu uz pilsētu”…pēc maniem aprēķiniem tuvākā pilsēta ir ap 3-4h braucienā… neizklausās daudzsološi, dodos jau atpakaļ uz auto, kad durvīs tomēr parādās stipri veca dāma. Izrādā esot jau atgriezusies no pilsētas, tik zīmīti aizmirsusi noņemt. Apjautājos par naktsmājām un viņa laipni saka, ka ,protams, es varot palikt, tik būšot jābrauc uz rančo otru galu. Tur esot ierīkota vieta tādiem kā man. Iedod man vārtu atslēgas, apstāsta ceļu. Kad uzzina, ka es no Latvijas, atplaukst smaidā un sāk stāstīt, ka viņa vēl atminoties no bērnības kā lasījusi grāmatas par Latviju… To nu nebiju gaidījis – sastapt šai nomaļajā vietā kādu, kurš par Latviju zinātu. Izrādās vecā dāma ir vācu izcelsmes un cik noprotuvecāki vai vecvecāki reiz bijuši baltvācieši, kas starpkaru laikā izceļojuši. Interesanti.
Āfrikas nakts…
Saule jau gandrīz norietējusi, kad nonāku savā nakšņošanas vietā. Fantastisks skats un jauka vieta, bet esmu šeit pilnīgi viens. Pilnīgs klusums un Āfrikas saulriets. Tālumā kautkādi lieli dzīvnieki brien pa pļavu. Skan kautkas sienāžiem līdzīgs. Neaprakstāma sajūta. Kautkas starp skaisto un kautkas no baisā. Iestājoties krēslai un tumsai sajūtos krietni vien nobijies sagaidīt tumsu pilnīgā vienatnē, bet laikam jau arī tas ir jāpiedzīvo.
Pirms pilnīgas tumsas iestāšanās paspēju vēl pakāpelēt pa mazu kalniņu baudīdams Namībijas vakaru. Maģiski!
Vakariņas taisu jau pilnīgā tumsā un pārbijies kā zaķis. Savādi kā mūsu senie instinkti tik spēcīgi aktivizējas. Viss šķiet tik baiss, ausīs katra skaņa izklausās kā uzbrūkoša lauva. Veros tumsā, bet tur, protams, neviena nav. Paēdis vakariņas sāku jau mazliet aprast ar tumsu un dīvainajām skaņām. Uz brīdi pat atļaujos izslēgt galvas lampiņu, bet, protams, nepaiet ne minūtē, kad skaidri dzirdu kā pa izkaltušo zāli uz manu pusi pilnā ātrumā tuvojas kāds četrkājains un noteikti baiss dzīvnieks. Instinktīvi uzlecu kājās, paķeru virtuves nazi. Satraukumā un pārbīlī vairs pat nevaru ieslēgt galvas lampiņu, ķeru pēc telefona, viss krīt un gāžas – beidzot ieslēdzas lampiņa un manā priekšā stāv – pele. Norāmāla Latvijas lauku izmēra pele. Drošivien tik pat pārbijusies kā es…
Naktī, guļot teltī, vēl bija pāris reizes sajūta, ka lauva gar mašīnu staigā, bet nu drošivien jau ka kāds mazāk nozīmīgs dzīvnieciņš vienkārši interesējās kas tā par dīvainu mašīnīti te stāv.
Kāpec tuksnesī visi iet pa taciņu?
Rīts pienāk fantastiski skaists! Saule, klusums un patīkams siltums. Pēc jaukām brokastīm vienatnē, dodos izpētīt dažus naktsmāju saimnieces ieteiktus vietējos celiņus. Nebija jāviļas. Fantastiski skati!
Šīs dienas plāns bija nokļūt līdz tuksnesim, kurš ir pasaulē vecākais tuksnesis un radies pirms aptuveni 500 milijoniem gadu. Turpceļš, protams, atkal nelika vilties. Skaisti skati un tuksneša tuvošanās padarīja to visu vēl iespaidīgāku. Sāka arī parādīties arvien interesantāki dzīvnieki.
Pēcpusdienā ierados ciematiņā, kas principā sastāvēja vien no benzīntanka veikala un tūristu apmetnes vietas. Es, protams, nebiju iepriekš norezervējis naktsmājas ar domu, ka gan jau kautkas atradīsies. Kempings, protams, bija pilns un pārpilns. Šķiet dienvidāfrikāņiem sākušās kaut kādas ziemas brīvdienas un viņi nu ir aizņēmuši visu un visur. Man tika atvēlēta smilšu pļava ar niecīgu kociņu tās vidū. Nekādu bēdu, ka tik peles man atkal tumsā nesāk uzbrukt.
Tākā vēl līdz saulrietam ir kāda stundiņa, tad nolemju, ka varētu paspēt uzkāpt tuvākajās kāpās. Domāts – darīts! Pēc maza brauciena piestāju pie foršas tuksnešu kāpas un esmu apņēmības pilns to iekarot vienā rāvienā. Tā kā ceļu uz virsotni jau ir iestaigājis bariņš tūristu, tad es pilnīgi viennozīmīgi izvēlos iet pa savu taciņu. Neies tak citu pēdās brist… labāk pašam pa svaigām smiltiņām… un pirmie simts metri ir pilnīgākais veiksmesstāsts. Smilitiņas tik gludas un neskartas. Tik vietām var pamanīt mazas četrkājainu radījumu pēdiņas smiltīs. Interesanti vērot, bet tad pēkšņi – oi, kas tad te nospiedumiņu atstājis? Kāju pēdiņu nav, bet taisna sliedīte…. Kuriem dzīvnieciņiem nav kājiņu? Jā, pareizi – čūskām! Čūskām!?!?? Un kas ir tas garais, zaļais dīzvnieciņš , kas no zāles kušķīša tagad raugās uz mani? Čūska! Spilgti zaļā krāsā! Namīgijā ir aptuveni 80 dažādu veidu čūskas. Lielākā daļa no tām ir vis indīgākās pasaulē..
Sekundi vēlāk stāvu smilšaina laukumiņa vidū un panikā domāju… ko nu? Atpakaļ ceļa nav, jo otreiz gar to čūsku es neiešu! Veroties uz priekšu paveras vēl bēdīgāka aina – cik vien tālu redzu visur smiltīs skaistas līnijas… un zāles kumšķīši, kur noteikti pilns ar tādām pašām čuskiņām…
Nu ir ziepes. Šis nav nekāds zoodārzs.
Labas piecas minūtes prātojis saprotu, ka vienīgais variants ir doties pa ļoti stāvu smilšu nogāzi lejā un cerēt, ka tikšu atpakaļ uz takas. Vienīgi šim variantam nav atpakaļ ceļa. Ja lejā mani gaida jauns slazds, tad es netikšu atpakaļ augšā pa stāvo nogāzi.
Neko darīt – riskēju un gandrīzvai uz dibena noslīdu lejā pa stāvo smilšu kalnu. Nonāku kautkādā pļavā un laimīgi atpakaļ uz labi iemīdītas tūristu takas. Viss, tagad tikai tūristiem pa pēdām.
Pēc nelielas iesvīšsanas sanāk arī nokļūt kāpu augšgalā, kas leliek vilties. Atkal jau Āfrikas saulriets!
Mirkļa skaistums gan ātri aizrauj un attopos, kad sāk jau strauji krēslot. Sāku čāpot atpakaļ uz auto un ātri vien saprotu, ka līdz tumsai netikšu lejā ne no kalna ne līdz kempingam. Par laimi ir vēl bariņš francūžu, kas tāpat kā esi ir aizčammājušies. Tagad tumsā un savas agrākās mācības rezultātā es ar gudru ziņu izvēlos sekot pēdās tūristu bariņam. Lai viņi tās čūskas vispirms aizbaida un tad es viņu pēdās.
Sanāk braukt pa tumsu un kontrolpunktā sargs bargi rāda nepārprotamas zīmes, ka tā darīt ir slikti. Par laimi brīdi vēlāk esmu jau veiksmīgi savā vietiņā kempingā. Šis nu ir īstais brīdis aukstam alum un spēcīgām vakariņām.
Vakariņu laikā satieku divus ceļotājus un izrādās no Norvēģijas, Oslo. Par laimi gan ne norvēģi, bet gan iebraucēji no Anglijas un Vācijas. Tas jau vien ir labs sākums sarunai un pāris ekstra aliem. Katrs palielāmies ar saviem ceļojumu piedzīvojumiem un norunājam – ja sanāks, tad nākamās dienas gājienu smilšu kāpās iesim kopā. Lai jautrāk un drošāk…
Saullēkts tuksneša kāpās
Nākamais rīts pienāk ļoti agri, jo ir doma sagaidīt saullēktu sēžot uz smilšu kāpas 49. Dīvains nosaukums kāpai tuksnesī, bet laikam jau kad ir tik daudz to kāpu, tad jāsāk tās apzīmēt ar cipariem…
Izbraucu vēl tumsā un tas šeit ir atļauts ar īpašu nolūku, lai tūristi varētu paspēt uz saullēktu. Pēc maza brauciena nonāku pie skaistas kāpas. Kāpšana izkatās un sajūtās ļoti savdabīga. Diezgan citādāka kā mums tik ierastā kāpšana kalnos. Grūti izprast cik stāva vai augsta ir nogāze. Arī kājas grimst smiltīs un kāpšana ir duadz nogurdinošāka. Saullēkts pienāk pavisam brīnišķīgs. Smiltis, krāsas grūti aprakstīt šo skatu. Tas noteikti ir jāpiedzīvo!
Pēc skaistā mirkļa laiks doties dienas piedzīvojumos un izstaigāt kādas nopietnākas kāpas. Atkal neviļus saskrienos ar pāri no Oslo un nolemjam tālāk doties kopā ar manu auto un kopā pakāpt. Ceļš uz lielajām kāpām izrādās interesants. Labi vien, ka braucam ar džipu, jo bezceļš nemaz nav tik viegli izbraucams pašrocīgi. Ir, protams, alternatīva, ka gidi ved ar saviem džipiem, bet tas būtu pārāk neinteresanti. Pavēroju kā vietējie laiž caur smiltīm un iesēdies astē vienam tādam dodos arī es smilšu jūrā. Laikam jau visa gudrībā slēpjas tajā, ka nedrīkst zaudēt ātrumu, lai neiestigtu smiltīs. Sākumā tas izdodas tīri labi, bet tad priekšā braucošie džipi viens aiz otra sāk pagurt un diezgan ātri iestieg smiltīs. Es kautkā vēl lavierēju nezaudējot ātrumu. Beigās gan brauciens pilnībā apstājas, jo priekšā iestieg kāds džips no dienvid Āfrikas. Nākas vien stāties nost. Kādu laiku mēģinām palīdzēt izrakties un izstumties bēdu brālim, bet bez panākumiem. Atliek vien viņiem gaidīt nopietnāku tehniku kamēr mēs dodamies tālāk mēģinot apbraukt iestidzējus. Tāda smalka tā braukšana pa smiltīm sanāk.
Kāpšanu sākām ar vienu no mazāk tūristu piepildītām kāpām. Sajūtas fantastiskas un interesantas dodoties smilšu kalnos. Esmu pieradis pie savā ziņā līdzīgiem skatiem Skandināvijas kalnos, bet tikai ziemā, sniegā. Šoreiz visapkārt smiltis sniega vietā. Pirmās kāpas iekarošana šķita kā tīrais nieks. Ātri un nemaz ne tik grūti kā sākumā šķita. Tas, protams, deva lielu motivāciju doties tālāk un iekarot apkārtnes augstāko kāpu. No lejas skatoties vien tāds nieks vien ir. Tā vismaz šķita sākumā.
Vispirms izstaigājām izžuvušo ezeru ar dīvainajiem kokiem un sākam lēnām virzīties augšup pa smilšu taku. Ir tuvu pusdienslaikam un saulīte beidzot ir sākusi piesildīt tuksnesi. Paliek arvien karstāks. Arī stāvums pieņemas spēkā un kāpšana pa smiltīm kļūst arvien grūtāka.
Kā par nelaimi līdzi nav cepures un jūtu, ka saule cepina pamatīgi. Nu jau ir jāpstājas ik pēc pāris soļiem ievilkt elpu. Smiltis plūst kā ūdens zem kājām un brīžiem sanāk burtiski mīņāties uz vietas. Pieaugošais karstums to nepadara vieglāku. Nav pirmā reize, kad kāpju stāvākā kalnā, bet šoreiz jūtu, ka ir nepieredzēti grūti. Pauzes paliek ar vien garākas, saule cepina pamatīgi un spēka galīgi vairs nav.
Ar nepierasti lielām pūlēm tieku līdz korītei. Šeit beidzot var apstāties un apsēsties neslīdot uzreiz lejā no kalna.
Tagad tik pamanu, ka mani šīsdienas ceļabiedri arī ir paguruši un ar pūlēm cīnās augšup. Visgrūtāk iet meitenei, kas pēdējo kāpuma daļu veic četrāpus neskatoties, ka viņa ir ļoti labā fiziskā formā un aktīvi sporto ikdienā.
Visi trīs atvilkuši mazliet elpu sākam pa korīti doties virsotnes virzienā. Sākumā šķiet, ka tālāk jau būs vieglāk, bet prieki ir īsi. Karstumu un slīdošās smiltis pēkšņi nomaina vējš, kas asās smiltis triec tieši sejā. Nevar atvērt ne acis ne kārtīgi paelpot. Stiprākaajos vēja brāzmu brīžos nākas vienkārši stāvēt, jo redzamība ir tuvu nullei.
Beidzot sasniedzam pašu virsotni. Iespaidīgi! Neaprakstāmi. Cik vien tālu veries – visur smilšu kalni. Sabildējušies un izbaudījuši smilšu burvību dodamies lejup. Interesanti, ka varam doties pataisno lejā no kalna. Sākumā šāda doma šķiet baisa, bet tad saņemam dūšu un sākam slīdēt lejup. Ļoti abstrakta un nepierasta sajūta. Mazliet sireāli. Nonākot lejā jūtu, ka spēki galīgi izsīkuši. Tās smiltis burtiski izsūc spēku. Arī pēcpusdienas saulīte cepina kā uz pannas smilšu ielejas bezvējā.
No nākot līdz auto redzam, ka esam vienīgi un pēdējie tūristi, kas šeit ir palikuši. Patīkama apziņa, taču mazliet baisi apzinoties, ka smilšu ceļi būs jāpievar vienatnē, bet iespējamas palīdzības, ja nu gadās iestigt. Šķiet visi aizbēguši no karstuma. Viss sanāk labi un jau drīz vien esam ārā no smilšu jūras. Mani un jauniepazīto ceļabiedru ceļi šeit šķiras. Es palieku vēl vienu nakti šai apvidū, bet viņi stūrē tālāk, jo viņu ceļojums jau tuvojas nobeigumam. Atgriežoties kempingā jūtu, ka ir bijusi smaga, bet neaprakstāmi interesanta diena. Pat gara un auksta duša īpaši neatspirdzina. Jūtos kā vārīta ola.
Pirms noslēgt vakaru ar aukstu alu nolemju vēl aizbraukt uz kautko izbijušas upes gultnei līdzīgu. No malas izskatās diezgan necili, bet noejot lejā, atklājas pavisam interesants skats un piedzīvojums. Plānoto 10 minūšu apskates vietā, es pavadu vairākas stundas un varētu vēl, ja vien nebūtu tik bail, jo ir mazliet dīvaina sajūta būt šajā labirintā pilnīgi vienam.
Beidzot vakaru var noslēgt ar aukstu alu un gardām vakariņām. Jūtos ļoti noguris. Vairāk kā pēc parasta kalnu pārgājiena vai slēpojiena.
Laiks arī noslēgt Namībijas stāstijuma otro daļu, jo trešajā daļā dosimies okena, skeletu un lauvu virzienā!
Leave a Reply