Uz okeānu!
Nākamajā rītā pamostos joprojām stipri noguris. Par laimi šī diena atvēlēta lielākoties tikai braukšanai. Plāns ir nokļūt vispirms līdz Walvis bay, kas ir pilsētiņa pavisam pie okeāna un pats galamērķīš šai dienai ir Swakopmund – visas Namībijas vasaras izpriecu galvaspilsēta. Vismaz tā aizrautīgi apgalvoja mans gaidbooks. Tiesa gan ņemot vērā ka ir ziemas sezona, tad izpriecu līmenis vare’tu būt diezgan ierobežots. Nu nekas, brauksim aplūkot.
Man pametot smilšu pasauli nez no kurienes uzrodas stopētājas vārdā Fred! Izrādās viņam vajag uz Walvis Bay, kas mums pa ceļam, tad nu laižam kopā.
Brauciens ir skaists. Sākumā smilšu kalnus nomaina ar zāli apauguši pauguriņi un vēlāk neizmērojami līdzenumi. Skaties cik tālu gribi nekur neviena pauguriņa. Nekur kur piesiet aci..
Braciens ar Fredu izvēršas diezgan kluss, jo mans jaunais draugs izrādās negliski nerunājot un nesaprotot. Nekas tāpat jauki. Piestājam kādā ceļmalas kafeinīcā uz ābolkūku un kafiju. Šķiet pēc vakardienas fiziskajām aktivitātēm esmu pelnījis mazliet lutināšanas šodien.
Pēc piecu stundu diezgan gara brauciena izlaižu Fredu ostas pilsētiņā, bet pats nu jau gar okeāna piekrasti dodos tālāk. Pāris reižu piestāju, lai pavērotu okeānu. Iespaidīgi viļņi. Ir mazliet grūti apjaust viļņu lielumu un apmēru.
Vēlāk aiztieku līdz pašai Swakopmund un iečekojos naktsmītnē pie pašas pludmales. Vasarā šī esot atpūtnieku pilna pilsētiņa, tagad ziemā te krietni klusāks. Kas, protams, ir forši, jo var mierīgi izstaigāt ieliņas, kas pilnas ar celtnēm, kuras mierīgi iederētos kādā vācu mazpilsētiņā.
Šīsdienas vakariņu izvēle krīt uz vietējo zivju restorāniņu, jo ko gan citu, lai ēd esot okeāna krastā. Joprojām jūtos mazliet saguris no vakardienas tuksneša kāpiena un karstās saules.
Pēc gardas zivju maltītes dodos izstaigāt piekrasti. Viļņi ir iespaidīgi. Par peldēšanos šeit nevar būt ne runas. Arī gaiss šeit straju atdzies pēc saulrieta un bez siltās jakas neiztikt.
Skeletu piekraste
Šīsdienas plāns izbraukt Skeleta ceļu. Mazliet optimistiski vienai dienai, bet tad jau manīs, kas tur sanāks… Sapildu degvielu, kafiju, vietējos gardumus un esmu gatavs doties pie skeletiem!
Tiesa pirmā piestāšana sanāk pie vēl tīri dzīviem jūras dzīvnieciņiem. Par šo atrakciju biju lasījis jau internetā. Nepatīkama smaka tur esot. Bet nu cik tad slikti var būt un mēs taču ļoti labi zinām, ka internetā rakstītajam jau arī tā īsti uzticēties nevar…
Bet variet ticēt man – dīvainākus dzīvniekus savā dzīvē nebiju sastapis un smaka! Smak! Neaprasktāma. Kā jau internetā cilvēki rakstīja, ja tā smaka ir bijusi degunā, tad tā tur ir uz visu mūžu…
Arī nākamais pieturpunkts jau krietni tālāk uz ziemeļiem izvērtās par sastapšanos ar dabu..
Sākās tas viss ar to, ka piestāju apskatīt kādu kuģa vraku. Soļojot pa akmeņaino piekrasti acis piesaistīja kāds okeāna izskalots striķītis. Striķītī man vajadzēja, lai beidzot izmazgātu bikses un tad smuki izkārtu uz veļas šņores auto aizmugurē. Bailīgie noteikti jau saprata par ko stāsts – atkal sasodītā čūska! Atkal pārbijos nepajokam un atlikušo dienas daļu vēroju dabu tikai no auto loga. Tiesa, jo tālāk pa skeletu ceļu brauc, jo mazāk dabu var saskatīt. Vai pareizāk sakot dabas daudzveidību.
Auto braukšana man nekad nav šķitusi garlaicīga, bet skeletu krasta ceļš pat manī modināja sajūtas, ka nu jau ķļūst mazliet garlaicīgi.. stunda pēc stundas ar diega taisnu ceļu un pilnīgi taisnu horizonta līniju… Nu tā, ka nekur kur aci piesiet. Galva reibst.
Pēcpusdienā beidzot nonācu pie pirmā krustojuma. Nākamais solījās būt pēc 300km… Brīdi pasēdējis bezgalīgā klusumā nolēmu, ka laiks doties pa labi un atkal dziļāk iekšzemē. Vienmuļās smiltis ātri vien nomainīja kalni un akmeņi. Man mazliet ierastāka vide. Pēc brītiņa pilnīgā nekurienē no ceļmalas krūmiem uzradās jauns stopētājas un ceļabiedrs nākamajiem kilometriem. Sauksim viņu arī par Fredu! Tik pat nerunīgs kā pirmais Freds.
Pēc trakoti garās braukšanas uz dienas beigām sajūtu, ka prasās kas ēdams. Par veikaliem, protams, runas te nebija. Bet pavisam netīšām nonācu pie kādas muzejveidīgas iestādes. Izrādās – tiešām, kautkādi akmens zīmējumi. Nu ko jāiet aplūkot, ja jau ir sanācis atbraukt tik tālu.
Lai arī muzejā esmu tikai viens no trim apmeklētājie, tomēr apskate tiek organizēta nopietni. Tiek piemeklēts gids un norādīs maršruts. Vispār pasākums jau smieklīgs, jo gidi laikam to tekstu samācījušies no galvas un super oficiālā manierē izklāsta par seno zīmējumu nozīmi. Par laimi brīžos, kad stāsts nav par zīmējumiem, viņi atgriežas savā cilvēcīgājā formātā un var arī parunāties un šo to interesantu uzzināt par vietējo dzīvi. Izrādās lietus šeit uzlīst reizi pa četriem gadiem. Zoloņi izbradājot kociņus un vispār šī vieta esot unikāli veca.
Pēc muzeja apskates grasos jau doties prom, jo viss tur slēdzas ciet. Esmu jau gandrīz mašīnā, kad ļoti sakautrējušies muzeja darbinieki lūdz vai nevarēšot aizvest viņus mājup! Protams, kāpēc ne!
Tā nu esmu ticis pie četriem namībiešiem manā automobīlī. Un šie nav nekādi parastie namībieši, bet gan viena no ciltīm, kas runā klikšķinot mēli. Izklausās amizanti. Brauciens ir ļoti jautrs.
Pēc brīža ierodamies viņu ciemā, kas pa lielam sastāv no skārda mājelēm. Bet ciemam ir savs bārs, kur, protams, topu laipni ieaicināts. Mazu brīdi papriecājos ar vietējiem un dodos tālāk. Pirms proimbraukšanas vietējie gan brīdina, lai uzmanoties nakšņojot, jo apkārtnē esot mānīti dusmīgi ziloņi kliņojot. Labais!
Jau pavisam vēlā pēcpusdienā beidzot nopietni sāku steigties, lai paspētu sameklēt naktsmājas pirms saulrieta un tiešām neklūtu ziloņiem par barību. Šoreiz veiksmīgi izdodas atrast jauku vietu un topu par vienīgo viesi šajā naktī. Poblēma tik, ka neesmu paspējis iepirkt pārtiku un vēders galīgi tukšs. Par to daudz nedomājot pasūdzos naktsmāju saimniecei, kura nemirkli nevilcinoties sarīko veselu maltītes gatavošanu. Sanāk varenas vakariņas ar nenosakāma dzīvnieka notiesāšanu.
Lauvas tuvplānā
Nākamā diena sākas ar tālāku braucienu ziemeļu virzienā uz Etosha dabas parku. Tur paredzētas divas dienas pirms atgriešanās galvaspilsētā Vindhoekā.
Iebraukšana dabas parkā ir diezgan stingri regulēta. Jāaizpilda dažādi dokumenti, jāapsola, ka dzīvniekiem pāri nedarīšu un ka nākamās divas dienas no mašīnas ārā nekāpšu.
Sameklēju naktsmājas – kempingu – un dodos dzīvnieku vērošanā. Tā, protams, ir laimes spēle – ko un kur sanāks ieraudzīt. Pirmos pamanu burundukus, kas, ikreiz pārbīstoties, stāv uz pakaļkājām kā sālsstabi. Tālumā šur tur manāmas žirafes. Lēnām braucu uz vienu no ūdenstilpnēm, cerot, ka tur kas interesants notiks. Klusums. Apstājos un vēroju.
Un tad – pilnīgi nemanot un šķietami gandrīz no nekurienes – dažus metrus no mašīnas garām pasoļo lauva. Īsta, dzīva. Sajūta visnotaļ sirreāla. Tu sēdi viens pats nekurienē, un lauva soļo garām. Klusi sēžu un turpinu vērot. Zvēru karalis aiziet padzerties, pēc tam atlaižas zālē un, it kā vienaldzīgi, bet tomēr uzmanīgi, vēro stirniņas, kas nāk pie ūdens. Ļoti interesants skats. Cerēju, ka lauvaskungs sāks medības, bet laikam neviena no stirniņām nebija gana laba.
Vēlāk braucu tālāk un šur tur redzu pa kādam interesantam dzīvniekam. Taču īstais piedzīvojums sākas, protams, pirms saulrieta. Sēžu pie kādas no ūdenstilpnēm, un tad redzu skatu, ko būs grūti aizmirst. Vispirms ierodas žirafes – lēni un graciozi. Tad stirniņas un ziloņi. Savdabīgi redzēt šos dzīvniekus brīvi staigājam apkārt. Pēcāk atnāk arī lauvas. Visi mazākie dzīvnieki aizlaižas. Kad lauva ir padzēries, tas apguļas ūdenstilpnes malā un mierīgi vēro pārējos. Ļoti interesanti.
Un tad, tieši uz saulrietu, ierodas degunradži. Tie gan ir daudz tramīgāki un piesardzīgāki.
Saulei rietot, steidzos uz naktsmītni – kempingu parka teritorijā. Vakars ir karsts un tumšs, un tālumā var dzirdēt dzīvniekus. Nepierastas skaņas.
Maltīte ar lauvām
Visa nākamā diena ir atvēlēta dzīvnieku vērošanai. Sākumā izdodas ieraudzīt jauku žirafju ģimenīti, bet ap pusdienlaiku – pavērot lauvu maltīti pašā ceļa vidū. Te nav variantu – nekādas iespējas tikt garām lauvām, kas ietur nopietnu maltīti. Nākas vien gaidīt. Noparkoju auto un vairāk nekā stundu vēroju, kā lauvas mielojas ar oriksu. Klusumā varēja skaidri dzirdēt, kā krakšķ kauli.
Pašā vakarā pēc veiksmīgas dienas dodos uz naktsmītni. Tikai uz sekundi mazliet aizsapņojos – un tieši tajā brīdī priekšā izlec orikss. Uz grantētā ceļa bremzēšana ir diezgan bezjēdzīga, taču paveicas – sadursme nav stipra, jo dzīvnieks paklūp un veiksmīgi izslīd caur mašīnas apakšu, nepakļūstot zem riteņiem. Nobijies, tas aiztraucas tālāk savās darīšanās. Arī auto nav redzamu bojājumu.
Vakarā pēc saulrieta dodos uz vietējo ūdenstilpni, kur sanāk redzēt degunradža kungu remdējam slāpes.
Pēdējais vakars
Pēdējais rīts Etošas parkā pienāk ar sajūtu, ka vēl neesmu kārtīgi sastapies ar ziloņiem… Turu acis plaši vaļā un ceru tos pamanīt. Pagaidām gan redzu tikai žirafes, bet arī tas ir skaisti. Jau šķiet, ka ziloņus tā arī nesanāks aplūkot tuvumā, kad pēkšņi aiz līkuma parādās vesels bariņš. Un viens no tiem draudzīgi maršē tieši gar ceļu. Burvīgs skats.
Brīdi vēlāk viena no auto riepām beidzot sastop savu liktenīgo akmeni – jau pa gabalu tas izskatījās pēc īsta riepu galinātāja. Pat brīnos, ka tas notika tikai tagad, ņemot vērā, kādos ceļos un neceļos esmu braucis.
Doma, ka riepa būs jāmaina turpat blakus žirafēm un lauvām, nešķiet diez ko iepriecinoša, bet neko darīt. Tomēr pēc brīža izdodas atrast speciāli atpūtai paredzētu, ierobežotu laukumiņu, kur var droši izkāpt no auto.
Atlikusī dienas daļa paiet, braucot galvaspilsētas virzienā. Saku uz redzēšanos lauvām un citiem dzīvniekiem un dodos ceļā.
Vēlā pēcpusdienā ierodos naktsmītnē – līdz Vindhoekai atlikusi vairs tikai stundas brauciens. Vakars paiet, sakopjot automobili, baudot vakariņas un vērojot pēdējo skaisto saulrietu Namībijā.
Pēdējā pietura – Barselona!
Atlikušais posms līdz Vindhoekai paiet pa tukšu, bet plašu un nu jau asfaltētu ceļu. Pēc nelielas maldīšanās pa galvaspilsētu piestūrēju pie Joahima džipu nomas. Saku paldies Nissanam par lielisko ceļojumu! 4×4 auto vilinājums ir radies – pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies!
Joahima sieva aizved mani uz lidostu. Pa ceļam vēl apspriežam satraucošo situāciju Dienvidāfrikā un dzīvi Namībijā.
Lidostā atgriežas ierastā rutīna – iečekošanās, pasu kontrole, un jau stundu vēlāk kāpju “Qatar Airways” reisā, lai baudītu 12 stundu lidojumu uz Dohu.
Ap pusnakti ielidojam Dohā. Šoreiz sanāk vairāk laika papētīt visnotaļ grandiozo lidostu.
Ap 2 naktī izlidojam uz Barselonu. Dāsni sacienāts ar vīnu, aizmiegu gandrīz līdz brīdim, kad iezīmējas Spānijas krasti. Un tad – Barselona.
Stundu vēlāk jau varu iepriecināt draugus ar aukstu “Estrella” piegādi sešos no rīta.
Barselona! Maybe you were right after all!
Leave a Reply